Šodien skolas diena iesākās jauki, izgaju no skolas putni čivināja un jutos īpaši labi ar domām ka būs superīga diena, izrādās biju kļūdījusies.. pirmās mācību stundas noritēja veiksmīgi līdz starbrīdim kad izdzirdēju paralēlklases zēna saucienus par to ka viņa klases zēns sakāvies ar mūsu klases zēnu. Protams izdzirdot to ar draudzenēm skrējām uz notikuma vietu kur jau pie ‘’māsiņas’’ kabineta jau bija sapulcējusies mūsu klase. No ‘’māsiņas’’ kabineta iznāca klasesbiedra māsa ļoti dusmīga ar vārdiem :’’ to (atvainojos ka lietoju lamuvārdus) stulbeni nositīšu’’ vai ar vārdiem ‘’ mans draugs viņu piekaus’’.tas jau liecinaja par to ka otrs zēns (no paralēlklases) bija uzvarējis un mūsu klases zēnu piekāvis.

Zinot to ka mūsu klases zēns pats usprasījās, uzliekot paralēlklases zēnam ‘’padeni’’ domāju ka viņam tā būs mācība .

Bet ne par to iet runa, vēlāk ejot uz klasi ieraudzīju klases zēnus ar paralēlklases zēniem stāvot bariņā un skatoties video, intereses pēc piegaju paskatīties ko viņi tur skatās, izrādijies ka kamēr zēni kāvušies blakām stāvejis zēns no paralēlklases un to visu nofilmējis. Visvairāk mani sarūgtinaja tas ka viņi visi smējās. Žēl abu puišu…

Alise

Kadu dienu es atgriezos no celojuma un ieraudziju pagalmā savus draugus,klusus un drūmus. Nodomaju,ka
vajadzetu vinus uzmundrināt. Piegaju pie draugiem, sasveicinājos, bet viņi izturējās vēsi un noslēgti, kad jautāju, kas
noticis, viņi neatbildēja un izvairījās no manis. Uz to brīdi nesapratu, kas noticis. Vēlējos satikt savu draudzeni un
pajautat vinai, bet draudzeni nevarēju sazvanīt. Jutos nomākta, pamesta un vīlusies. Ļoti pārdzīvoju un satraucos. Kadu
dienu satiku savu draudzeni, jautaju, kas noticis, kādēļ pārejie nerunā ar mani. Vina teica,ka nezinot, kas noticis. Ejot
uz majam pagalma ieraudzīju draugus, nolēmu pieiet un noskaidrot vinu nerunāšanas un nedraudzēšanās
iemeslus. Vini staveja un meģinaja izvairīties no manis, nospriedu, ka labāk būs ja došos prom. Kad devos prom, kada
meitene pieskreja pie manis, un teica, ka mana draudzene pārējiem stastijusi par mani dažādas sliktas lietas un
draugi noticējuši. Patiesibā, tas viss esot darīts speciali. Mana draudzene ar vēl vienu meiteni esot izdomājušas, ka
varētu par mani paņirgāties un sanaidot ar draugiem, jo pašām draugu nebija. Viņa piemānija mani, sadraudzējas ar
maniem draugiem un slepus aiz manas muguras, stastīja par mani melus, lai man nebūtu draugu un viņa iegūtu
visus manus draugus. Es jutos slikti, raudaju, dusmojos un vairakas reizes pārdomaju notikušo, līdz satiku brīnišķīgu
cilvēku, kas kļuva par manu labako draudzeni. Patiesu, sirsnigu, saprotosu un ,zinu, ja man vajadzēs palīdzību, vina palidzes un mani sapratis.

Konflikts ir kada neatrisināta problema, es šo problēmu atrisinaju, uzzinot īsto vaininieku, kurš ar viltu aizvīla manus
draugus. Bet es sapratu, ka īsti draugi nenoverstos, bet meklētu risinājumu ar mani aprunājoties, nevis novērsotos un
ignorētu.

Sindija

Tik burvīgs pavasaris, šo sajūtu pat neaizēno pelēko mākoņu esamība. Taču šie mākoņi man lika aizdomāties, vai netiek darīts, kas nepareizi? Viss ļaunais nāk atpakaļ un, manuprāt, mēs darām pāri dabai. Šķiet cilvēkiem nav drosme draudzēties ar dabu. Taču lai kļūtu par draugu un pieņemtu citu kāds viņš ir nav nekas neiespējams- jāsaņem drosme cienīt citu gan cilvēku, gan dabu.

Jāsāk ar sevi, jāsāk ar mazumiņu, tikai tā var darīt lielas lietas- sākot ar sevi!

Ir brīži, kad domāju, cik laimīga esmu, ka varu darīt to, kas man patīk un citus darīt laimīgus un palīdzēt kaut vienam, es uzskatu, tas ir daudz un tas ir tā vērts! Iegūt vienu draugu tas ir daudz, tādēļ saņemt drosmi un iepazīt- dod iespēju smaidīt katru dienu!

Smaidiet- dariet labas lietas, jo viss labais nāks pie jums atpakaļ, mīļie!

Jūsu Josephie.

Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas 10.d klases skolēnu viedoķļi, pieredzes un komentāri saistībā ar mobingu jeb vienaudžu savstarpējo vardarbību:

“Mana pieredze ar vardarbību nav īpaši liela. Ne fiziska, bet vairāk mutiska. Vienmēr jau gadās kāds, kurš apvaino. Bet, manuprāt pret to cīnīties pilnīgi nav iespējams, jo ja cilvēks ir izvēlējies tev darīt kādā veidā pāri, tad grūti viņu būs atturēt. Taču vajadzētu vairāk skolās stāstīt par vardarbību- kā izvairīties, ko darīt, ja tev dara pāri.”
“Es uzskatu, ka vajag aizstāvēties pret to, kas dara pāri. Vairāk pašam, nevis lūgt palīdzību citiem, jo tas tikai pierādīs, ka esi vājš un viens netiec galā. Tāpēc katram vajadzētu izdomāt, ko viņš darītu, ja tomēr saskartos ar mobingu.”

“Ja tā ir fiziska vardarbība, tad domāju, ka vajadzētu iemācīties kādu paņēmienu kā aizstāvēties- kādu cīņas paņēmienu. Jo tad, ja vienreiz parādīsi, ka spēj aizstāvēties tevi liks mierā. Ja tā ir morāla vardarbība, vislabāk ir griezties pie ģimenes, jo tā ir saprotoša un vienmēr palīdzēs. Tomēr, ja ģimenē ir vardarbīga, noteikti vajag griezties bērnu tiesā, vai pie vecvecākiem, radiem, ja zini, ka vari uzticēties. Bet katra vardarbība ir jārisina.”

“Esmu redzējusi, kā iespaido fiziski, garīgi cilvēkus, bet nekad neesmu jaukusies iekšā, jo nejūtos droša tajā jomā.”

“Uzskatu, lai samazinātu vardarbību vienaudžu vidū skolā noteikti vajadzētu būt vienam psihalogam, kas regulāri strādā ar visiem skolēniem, lai viņi nenodarbotos ar vardarbību. Un arī lai tam cilvēkam, kas sastopas ar vardarbību vismaz skolā varētu izrunāties ar kādu.”

“Es esmu sastapusies ļoti daudz ar vardarbību. Gan ģimenē esmu sista un seksuāli izmantota. Sajūtas ir vienkārši drausmīgas. Vistrakākā sajūta ir, jo tu saproti, kad pat ģimene tevi ir tā kā nodevusi. Mani sita par neapēstām pusdienām, kad neēdu un teicu, ka man negaršo. Protams, tad mamma to nedarīja ar ļaunu nodomu, bet man tās atmiņas ir spilgti ir palikušas atmiņā. Un ģimenē mani seksuāli izmantoja- tad es to tā nesapratu, jo tas notika apmēram 9 gadu vecumā, bet sajūtas paliek, un tas notika vairākus gadus no vietas. Tagad šim ģimenes loceklim man ir pretīgi sēdēt blakus un katru dienu šos notikumus atceros, pārdzīvoju. Domāju, ka nu jau tas ir nonācis tik tālu, kad es esmu nonākusi līdz pilnīgām bailēm no šī cilvēka, līdz naidam. Nezināju tad, kā rīkoties, tagad saprotu, ka vajadzēja vērsties pēc palīdzības, bet man bija bail.”

“Noteikti vajadzētu aprunāties ar kādu cilvēku, kam uzticies un tad noteikti kopā ar problēmu tiktu galā.”

“Pagājušajā skolā man klasesbiedrs 2 gadus no vietas seksuāli uzmācās. Izsauca policiju un viņu izslēdza no skolas uz 3 mēnešiem. Sajūtas ir neaprakstāmas. Tu jūties pazemots un šis pazemojums ir drausmīgāks par jebkuru citu.”

“Nekad nebiju tā pievērsusi uzmanību vardarbībai, kas notiek apkārt. Bet nesen ciešāk sāku vienu dienu visu vērot un sapratu, ka vardarbība ir visapkārt. Gan fiziska, gan morāla, gan seksuāla. Domāju, ka raidījumā “Degpunktā” var redzēt visvairāk vardarbības, un manuprāt to nevajadzēt rādīt, jo no tā jaunieši mācas, kā darīt pāri un pat neapzināti tas iesēžas galvā un rosina uz vardarbību. Redzot, ka tie, tajā tv ekrāna pusē ir “vareni”, jo viņus rāda pa TV, citi vienaudži arī vēlas tādi būt, lai vēlāk izceltos vienaudžu vidū. Mums jau tā apkārt ir tik daudz sliktā- kapēc vēl rādīt pa TV ko negatīvu?”

“Esmu izglābusi vienu meiteni, kuru sita. Viņu sita cita meitene, puiša dēļ. Visapkārt stāvēja cilvēki un tikai skatījās. Tas bija neizprotami. Kā apmēram 40 cilvēki var skatīties un priecāties, kā sit citu? Bija sasisti deguni un zila acs, noskrāpējumi. Manuprāt, tas ir zemiski, jo kurš puisis gan gribēs asiņainu meiteni, kas lamājas un kaujas. Puisis vēlas aizstāvēt meiteni, būt spēcīgāks, nevis būt kopā ar meiteni, kas var pat sasist viņu. Un, protams, pēc šīs kaujas puisis neizvēlējās nevienu no meitenēm.”

“Ar vardarbību tikai uz ielas, un tad ir tikai 2 lietas ko tu vari darīt, vai un aizstāvi sevi kā māki, vai arī centies ar visiem līdzekļiem izkūlties no tās situācijas, saucot kādu kas ir tuvu vai bēgot. Ja neesi gatavs sevi aizstāvēt, nestāvi un negaidi kamēr tev iesitīs.”
“Manuprāt,ļoti laba filma,kur atspoguļojas jauniešu savstarpējās attiecības ir Step up. tur jaunieši no dažādām ģimenēm kopā dejo un atrod kopīgu valodu. kļūst par labiem draugiem,jo viņiem ir kopīgas intereses.”

“Pēc manām domām, lielāka uzmanība jāpievērš tiem jauniešiem kuriem ir kādas problēmas ar viņiem jārunā un jācenšas atbalstīt,jo tieši tie kuriem ir kādas problēmas ģimenē vai kaut kur citur dara pāri tiem,kuriem problēmu nav.
Protams,ir arī tādi jaunieši,kuri citiem dara pari prieka pēc,lai tikai pasmietos. tiem ir jāpievērš uzmanība uzpasaulē notiekošo vardarbību cerot,ka viņu atmiņās kaut kas aizķersies un viņi vairs pāri citiem nedarīs.”

“Mana pieredze:
neesmu bijusi vardarbības upuris, bet esmu redzējusi kā tas notiek. varbūt, ne gluži fiziski, bet gan morāli. Kā tas izpaudās? klasē mācījās meitene, kas bija pavisam savādāka kā citi. gan ar savu domāšanas veidu, gan uzvedību, gan ar vizuālo tēlu. Viņa to visu parādīja un pasniedz ļoti demonstratīvi, tāpēc daļa klasesbiedru to nespēja pieņemt un sāka viņu visādi terorozēt ,piemēram, uzdodot dažādus jautājumus, izsmejot. tas turpinājās,kamēr kāda no klasesbiedrenēm atvēra visiem acis, skaidrojot,ka tas nav pareizais veids kā kārtot attiecības. Un tad tas viss pierima.
ko vajadzētu darīt?:
manuprāt, problēma bieži vien ir pāridarītājā. bieži vien viņam pašam ir darīts pāri, tāpēc to visu gribas izlikt uz kādu atpakaļ.
ar to ir grūti cīnīties, katram pašam vajadzētu apzināties ko vajag darīt un ko nē. šajā situācija ļoti labi var lietot izteicienu- nedari citam to,kas pašam nepatīk.”

“Mana pieredze bija saistībā ar to, ka apcēla manu klasesbiedreni. Viņa ir ļoti gudra meitene, bet īpatnēja un nevarēja pielāgoties mūsu vidu, tādēļ viņu sāka morāli pazemot. Manas sajūtas bija šausmīgs. Gribēju viņu aizstāvēt, bet tajā pašā laikā to nevarēju, jo zināju, ka mani arī pēc tam apceltu. Bet beigās paši klasesbiedri tikām galā. Parunājāmies ar to meiteni. Ieteicām viņai dažādus padomus un viss mainījās.
Es uzskatu, ka vardarbība jauniešu vidū ir pati lielākā trauma, kas vien varētu būt. To visu var piedot, bet nekad nevar aizmirst.”

“Domāju, ka šādā situācijā upurim iespējams vajadzētu padomāt kapēc pret viņu tiek vērsta kaut kāda veida vardarbība. Manuprāt, vajadzētu padomāt no otras puses – kādas problēmas dzīvē ir pāridarītājam, kādu iemeslu vadīts viņš vērš savu negatīvismu pret citiem. Ļoti iespējam, ka viņam varētu būt kādas personiskas problēmas, līdz ar to šis cilvēks nav apmierināts ar savu dzīvi, iespējams, pat apskauž, ka citiem, viņaprāt, ir viss, ko var dzīvē var vēlēties, bet viņam nekā.Līdz ar to, šis cilvēks vēlās paķert savā nelaimē līdzi arī citus.
Rezumējot, mans ieteikums būtu parunāties, tā no visas sirds, ar pāridarītāju, ja vien tas ir iespējams. Varbūt pat vērsties pie viņa ģimenes, nevis ar gaudulīgām sūdzībām, bet gan ar vēlmi izprast un palīdzēt šim cilvēkam. Jo ir skaidrs – viņam IR problēmas, kuras savukārt šis cilvēks izgāž uz citiem, kā vardarbību ( morālu vai pat fizisku). ”

“Piemēram, pašlaik ļoti aktuālais raidījums – Okartes akadēmija, kurā ļoti spilgti atspoguļojas jauniešu savstarpējās attiecības – kā tie mācās un ir konkurenti viens otram. Un, protams, šajā šovā nav iespējams iztikt bez konfliktiem un dažādām domstarpībām.
Man ļoti lielu iespaidu ir atstājusi filma – Mēs – Zoostacijas bērni, kura stāsta par narkotikām un jauniešiem, kas tām pakļaujas.Tajā attēlo situācijas, kas rodas narkotisko vienu atkarībā, un pārsvarā no tā visa cieš jaunieši.”

Tātad, varu pastāstīt par to, kas šodien notika skolā. Viens zēns no mūsu klases bija izgājis starpbrīža laikā ārā-sporta laukumā. Tur viņš sakāvās ar vienu zēnu no 6. Klases. Viņš pielika mūsu klases puisim priekšā kāju, zēns pakrita un ļoti spēcīgi sasita galvu pret asfaltu. Sākumā viņš nevarēja pat lāgā uziet augšā pa kāpnēm līdz māsiņai. Tagad viņam ir smadzeņu satricinājums… pie tam, zēni no paralēlklases to bija arī uzfilmējuši (video diemžēl nav pieejams man, bet es pati to redzēju).Manuprāt, zēni rīkojās ļoti,ļoti slikti un pie mums ieradās arī direktore lai pārrunātu šo notikumu. Mēs visi ceram ka mūsu klases zēns izveseļosies pēc iespējas ātrāk un atkal būs skolā. Es ļoti ceru, ka šādi notikumi vairs neatkārtosies…

Paula.

Atceros, kā tas bija – biju sīka sākumskolniece, vienmēr baidījos, ka kāds lielāks varētu man, ko aizrādīt(vienalga vai pamācot mani, vai tīšām aizskarot mani). Ir bijušas dažādas dzīves situācijas! Piemēram, ”lielie” bērni bieži starpbrīžos ejot garām, izsaka vairākus ļoti aizskarošus vārdus(kaut gan mazais bērns neko sliktu nav darījis)!
Atceros, ka ir gadījušies ļauni gaiteņa dežūrskolēni, jo bieži vienkārši bērnus soda par to, ka viņi eksistē, bieži sodīja liekot stāvēt pie sienas visu starpbrīdi, bet šie jaunieši(kuri sodīja visus pēc kārtas – neskatoties kurš vainīgs, kurš ne)bieži vien apvainoja bērnus gan vārdiski, gan dažreiz arī fiziski, tas nebija patīkami! Vēl joprojām nesaprotu – kāpēc šos cilvēkus par to nesodīja!? Priecājos, ka bieži bija arī ļoti pozitīvi dežuranti – vienmēr nosodija tikai īstos vainīgos, darīja to mierīgi, noskaidroja īsto situāciju, izrunājās ar vainīgo – kāpēc tā nedrīkst darīt! Es ļoti vēlētos, lai mūsu klase, kurai nākamgad būs pirmo reizi jādežūrē, ņems piemēru no šiem labajiem dežūrskolēniem, neizkraus savas dusmas uz mazajiem par to, ko bērnībā viņiem teica toreizējie dežuranti, jo tomēr jāatceras, ka mazie no lielajiem vienmēr mācās, mums ir jārāda pozitīvs piemērs! Cerams, ka es tādu nākamgad spēšu sniegt!

Evija

Šī nedēļa pagāja diez gan mierīgi. Izņemot to , ka otrdien , kad kopā ar savu draugu , ejot no skolas mājās ievēroju kautiņu , kurā piedalījās puiši no manas skolas. Viņi abi man bija pazīstami , un es nevarēju iedomāties nevienu iemeslu , kādēļ viņi kāvās savā starpā , jo abi ir labi draugi. Protams , es turpināju savu ceļu uz mājām , un viņu darīšanās neiesaistījos, viņi tāpat manu viedokli neņemtu vērā , jo viņi būdami vecāki , uzskatītu , ka viņi ir gudrāki. Nodomāju , ka trešdien tāpat visu skolā uzzināšu. Kad pienāca trešdiena , es, protams, skolā visu uzzināju. Izrādās , ka puišu kaušanās iemesls bija ļoti smieklīgs un ierasts , un tas bija dēļ meitenes. Puiši , kā jau labi draugi , ātri salīga mieru , un savu konfliktu atrisināja.
Nedēļas laikā novēroju arī dažus gadījumus , kad pavisam mazie bērni apdraud viens otru, , piemēram , divi puiši grūstījās netālu no kāpnēm, daudz netrūka un kāds no viņiem būtu nokritis pa tām.

Gatis

Sveiki!
Gribēju padalīties interesantā pieredzē!

Mūsu klases zēni, lai pievērstu sev uzmanību kādreiz ņēma nost penāļus un kaitināja. Viena meitene bieži vien, pati uzprasijās uz šo kaitinašanu. Un kad viņu kaitināja, viņa sūdzējās skolotājai un skolotāja zēnus sodija. Kadu dienu viņa pati nometa kada klusa ( viņš kādreiz bija atstumtais) zēna penali. Es nekluseju un teicu skaļi, kapēc viņa dara citiem to, ko pati nevēlas. Pasakot šos vardu bija klusuma bridis. Manuprāt visi ieklausoties šajos vārdos saprata kā tas ir…un arī zēni ieklausījās manis teiktajā. Taču visvairāk priecājos, ka spēju kādam palīdzēt!!!!

Loreta

Sveiki,

Gribēju ar Jums padalīties savā pieredzē par mobingu, jo pati esmu gājusi tam cauri. Tagad tas viss šķiet kā ļauns murgs, bet tad tā bija mana ikdiena. Vēl pirms trim gadiem es pati biju varmāku upuris, un tikai tagad es saprotu, ka iemesls bija mana atšķirība no citiem. Jau no bērnības man bija grūti saprasties ar vienaudžiem, jo mani uzskati bija savādāki. Es biju morāli vairāk nobriedusi par pārējiem. Bet šī vientulība vēl nebūtu nekas.. es negribēju iet uz skolu, jo biju galvenais izsmiekla objekts klasē.. bērni mēdz būt tik nežēlīgi.. Mani pat mēdza piekaut tikai tāpēc, ka ignorēju viņus. Skolotāji gribēja man palīdzēt, bet nevarēja… kaut gan man šķiet, ka viņi tikai domāja, ka tā ir arī mana vaina.

Pēc divu gadu ciešanām es saņēmos un pateicu vecākiem, ka gribu mainīt skolu. Jaunie klasesbiedri mani pieņēma un lielākā daļa kļuva par maniem draugiem..  bet neviens no viņiem nezin, cik ļoti man palīdz viņu draudzība. Es par to klusēju… tā ir mana pagātnes lapa, kuru vēlētos izplēst.. bet nevaru.

Es saprotu, ka viņi bija bērni un nu ir izauguši… mainījušies, bet viņi nekad neuzzinās, cik dziļu rētu atstāja bērna sirdī.

Aizmirstā

Man liekas, ka iedzīvoties kādā interešu kopā man allaž bijis grūti un viegli vienlaicīgi. Grūti tāpēc, ka raksturā, ģērbšanās manierē, mūzikas, hobiju izvēlē mēdzu būt netradicionāla, bet viegli tāpēc, ka visai viegli pieņemu jaunus apstākļus, ja man tie patīk. Tā nu ir sanācis, ka esmu arī visai spītīga (tāda esmu bijusi jau no bērnības). Spītība laikam ir tāda lieta, kuras vaļai visvairāk ļaujas tikai savu cilvēku klātbūtnē, bet citur atstāju mierīga, nu vismaz parasta bērna iespaidu.

Vai nu nebiju morāli pienācīgi sagatavojusies skolai, vai vienkārši nobijusies, bet sākumskolā sevi atceros patiešām mierīgu, nedrošu, kompleksu māktu. To droši vien sajuta kāds toreizējais klasesbiedrs, tāpēc, lai arī klasē draugi vienmēr man ir bijuši, jutos tā, it kā būtu pati par sevi nevis, kā citi – viņš un vēl kāds. Tagad nepievēršu tam lielu nozīmi, taču tad man tas bija traumatiski, ka noslēpumi bija citiem, sasniegumi sportā un matemātikā – citiem. Starp citu, šodien nekas nav mainījies šajā ziņā, ja nu vienīgi mana attieksme par to.

Nezinu gan, vai tas tiešām ir saucams par mobingu, jo domāju, ka sākumskolā katrai meitenei saņemts, ja ne spēriens pa celi, tad kārtīga bižu paplūkāšana jau nu noteikti un toreiz, kā zināms, mums visi zēni, kas tā darīja, bija stulbi un nekādu simpātiju izrādīšanu vismaz es tur nemanīju.

Sākumā, kad saņēmu sitienus, kas no šodienas skatu punkta man izskatās pēc otrklasnieka jūtu izrādīšanas, raudāju, un, tā kā neviens man netika mācījis šo zelta likumu – ja Tev sit, tad jāsit pretī (bet, kas svarīgi – nekad neuzsākt pašai), tad kādā brīdī, tas bija otrajā klasē, sapratu to pati. Pirmajā reizē zēns, kas man regulāri darīja pāri, ieraudzīdams manu dusmu pārņemto seju, nobijās un bēga. Nākamreiz sagaidīja vārgu sitienu, tomēr viņa jūtu izpaušana kļuva arvien retāka, bet varbūt izzuda jūtas? Joks.

Ir bijušas arī reizes, kad kāda meitene ar meliem panāk, ka vairums klasesbiedru ar mani nerunā tāpēc vien, ka man ir konflikts ar viņu. Tolaik panācu, ka viņa atmaigst, kad tai bija labāks noskaņojums vai ar šokolādes palīdzību. Lai arī mana rīcība ļoti iespējams nebija adekvāta, jau toreiz man tāda rakstura cilvēkos kaut kas likās nepareizs, darīju to tikai miera labad. Pēc dažiem gadiem kļuvām par labākajām draudzenēm, un vairs ne tik tuvas, bet draudzenes esam joprojām.

Jā, ir gājis visādi – esmu bijusi izstumta uz laiku no klases kolektīva, esmu kāvusies, esmu slēpusies skapītī – tomēr esmu no tā visa mācījusies, un kāda daļa manis noteikti ir izveidojusies tieši tāda, pateicoties visam, kam esmu gājusi cauri vai apkārt ar līkumu. Un, ja neskaita pusaudžiem raksturīgās straujās garastāvokļu maiņas, esmu mierā ar sevi, kāda esmu. Tāpēc domāju, ka ne vienmēr ir jāuztraucas par mobingu skolā, ja tas nav kļuvis par vispārēju anarhiju, mēs, mazie, augošie cilvēciņi, paši mācāmies un, kā zināms, vislabāk iemācīties ir no paša kļūdām. Tas ir kā iešana no rītiem aukstā dušā – ķermenis tiek pārsteigts nesagatavots laikā, kad tas paliek spēcīgāks, spējīgāks, rūdītāks.

A.