"Drosme Draudzēties" iestājas par pozitīvu, draudzīgu, iecietīgu un cieņas pilnu vidi Latvijas skolās, lai tās butu brīvas no vienaudžu savstarpējās vardarbības.... Mēs katrs spējam ko darīt, lai mazinātu savstarpejo neiecietību!!!
Ir daudz un dažādi vardarbības veidi. Viens no tiem ir „miesiskais” jeb fiziskā vardarbība, otrs ir „iekšējais” jeb vārdu un izsmiešanas veids, kas izpaužas kā sāpes dvēselē. Jebkurš ir pieredzējis vardarbību, vismaz vienu no nosauktajiem veidiem. Esmu pieredzējis abus un pat vairāk. No pieredzes varu teikt, ka iekšējā vardarbība ir simtiem reižu šausmīgāka par miesisko vardarbību, Miesiskā vardarbība var sāpēt nedēļu, mēnesi un sadzīt, bet iekšējā vardarbība grauž cilvēku ik dienu, ik stundu , līdz cilvēks neiztur un izdara ko muļķīgu , ko vēlāk nožēlo.
No pieredzes varu pastāstīt. Kādu dienu , ejot no skolas, mani aizturēja kāds puisis, kuram bija 16 gadi, bet man tajā laikā bija kādi 10 vai 11 gadi. Šis puisis mani apturēja un piekāva tā vienkārši par neko. Sajūta bija briesmīga, bet pēc kādām 2 dienām es par to smējos un biju aizmirsis. Bet iekšējo vardarbība , kad katru dienu skolā par tevi smejas, ir grūtāk aizmirst un pat vairākus gadus pēc tam un pat tagad to neesmu aizmirsis. Bet man ir paveicies ar to, ka man ir spēcīgs raksturs lielas pārliecināšanas iemaņas. Godīgi sakot, ja cilvēks ir gudrs, tad viņu neuztrauks neviena no šīm lietām, bet viņš spēs par to pasmieties un aizmirsīs.
Pateicoties savai pieredzei, es tagad izvēlos palīdzēt nelaimē nonākušiem bērniem, jauniešiem, kuriem dara pāri, jo pats labi atceros, kā es jutos un , atceros to, cik labi ir tad, ja kāds tev pasniedz palīdzīgu roku. Tādas lietas iespiežas atmiņā uz ilgu laiku.
Man ir viens draugs, kuru mājās sit par katru sīkumu. Viņam it kā ir laba māte, bet tēvs ir īsts kretīns (šoreiz šis vārds tiešām ir vietā). Viņš māti arī ir iekaustījis par visādiem sīkumiem, un vienmēr, kad viņš māti iekausta, iejaucas arī mans draugs Andris. Kad Andris sāk grūstīt tēvu un bļaut tam virsū, viņš vienmēr dabū pa muti un neko nav spējīgs izdarīt.
Vienreiz bija gadījums , kad stāvējām pieturā , un Andra tēvs pamanīja, ka Andris smēķē. Tēvs apstājās un manā acu priekšā vienkārši iesita Andrim pa muti. Viņam bija diezgan smagi pārsista lūpa, brīnums, ka zobi visi vēl bija vietā.
Tad vēl Andris ir vairākkārtīgi izmests no mājām par to, ka laikā nav pārradies.
Tēvs viņu mūžīgi noniecina. (!)
Tagad viņam vecāki ir šķīrušies ,un Andris dzīvo pie mātes, un viņu vairs neaiztiek. Ar šādu problēmu cīnīties ir ļoti grūti, jo šķiršanās nozīmē nenormālus pārdzīvojumus un vēl visādas problēmas.
Mēs 7.klasē esam 16. Mūsu klasē ir vairāk meiteņu nekā zēnu. Mēs pirms vasaras brīvlaika gājām ar klasi pārgājienā. Tas bija jautri. Zēni ar riteņiem, bet meitenes gāja ar kājām. Zēni vēl atrada čūskas ādu un biedēja meitenes un skolotāju, bet tas tāpat bija jautri. Pārgājiena laikā zēni rūpējās par meitenēm. Nesa somas, ieskrēja veikalā nopirkt to, kas pietrūka. Mūsu klases zēni uzņēmās arī šefpavāru lomas. Tika iekurināts ugunskurs, sameklēta malka un uzceptas desiņas. Kā jebkurā pārgājienā neiztika arī ar pārsteigumiem. Vienam no mūsu klasesbiedriem pārtrūka ķēde ritenim. Labi, ka tas notika atpakaļ ceļā uz skolu. Mūsu 7.klases puiši palīdzēja. Viņi piesēja salūzušo riteni pie otra riteņa un kopīgi vilka līdz skolai.
Pēc tam atnāca jauns mācību gads. Rudens pārskrēja nemanot un mēs sākam gatavoties Ziemassvētkiem. Pirms klases vakara mūsu klases zēni atnesa egli. Mums klases vakarā bija jautri. Mēs vēl uztaisījām apsveikumus, lai viens otru apsveiktu ar Ziemassvētkiem.
Pēc ziemas brīvlaika mēs nācām uz skolu ar prieku. Mums 17.februārī bija mācību ekskursija uz Paula Stradiņa Medicīnas muzeju. Mums tas patika.
Vēl pirms mācību ekskursijas bija krāsainā nedēļa. 12.februārī bija noslēgums krāsainai nedēļai un Valentīndienas diskotēka.
Mūsu pirmais bloga ieraksts gatavs: kā pozitīvu, uz sadraudzību vedinošu un iedrošinošu, Sintija no Rīgas 7.pamatskolas ir ieraudzījusi grāmatu „Krēsla” un savās pārdomās dalās arī ar mums:
Pirmo reizi grāmata „Krēsla” man nokļuva apmēram pirms gada, kad man to ieteica mana draudzene. Sākumā, kad viņa skolā par šo grāmatu sāka tik ļoti jūsmot, es galīgi nesapratu, kā tik ļoti var aizraut viena vienīga grāmata?! Bet, kad es pati sāku „Krēslu” lasīt, es naktīs vairs nevarēju aizmigt un uz katra stūra likās, ka tūlīt parādīsies kāds valdzinošs vampīrs vai vilkacis. Sapratu – esmu apsēsta.
Nezinu, kas man šajā romānā piesaista. Varbūt mīlestība starp cilvēku un vampīru. Varbūt tas, ka katrs mirklis, ko viņi pavada kopā ir viens vienīgs risks, kas liek aizrauties elpai un sirdij sisties straujāk.
Pēc tam, kad izlasīju pirmo daļu, dabūju arī otro. Otrā daļa „Jauns mēness” man bija vismīļākā. Kad lasīju pirmo reizi, es raudāju tajā brīdī, kad Edvards pameta Bellu, bet nākamajās reizēs es jau zināju, kas tālāk būs, tāpēc manas emocijas vairs tik ļoti neizpaudās. Vislabākās nodaļas bija tieši ar vilkaču piedalīšanos. Patiesa draudzība starp vampīriem un vilkačiem mani aizrāva. Grāmatā lieliski ir parādīts, kā divi ienaidnieki, kuri cīnījās savā starpā gadsimtiem ilgi, spēj apvienoties viena mērķa dēļ. Ko spēj paveikt dažādu klanu, dzimtu – vampīru un vilkaču – pārstāvji mīlestības dēļ. Tas vislabāk ir parādīts tieši filmā, kuru Latvijā sāka radīt 2009.gada novembra beigās.
Tagad, kad ir iznākušas četras grāmatu daļas un divas filmas, ar nepacietību gaidu trešo filmu „Aptumsums”, kura uz lielajiem ekrāniem parādīsies 2010.gada vasarā.
Draudzība, draudzība, draudzība…mēs tik bieži runājam par draudzību, taču ne vienmēr tā ir nepieciešama un vajadzīga. Runājot tieši mobinga kontekstā, mēs ļoti bieži to sludinām, iesakām un popularizējam…un īstenībā jau būtu ļoti brīnišķīgi, ja visi cilvēki viens otram būtu draugi, bet tā jau tas nenotiek- par draugu otram nevienu jau nepiespiedīsi kļūt… taču tas nebūt nav attaisnojums tam, lai mēs ignorētu situācijas, kad kādam dara pāri, kad par kādu smejas, aprunā, izstumj, apsaukā vai pat sit. Mēs varam nekļūt par draugiem, bet mēs noteikti varam demonstrēt savu attieksmi. Tāpēc ļoti patiesi un zīmīgi liekas zemāk redzamajā klipiņā lasāmie Alberta Einšteina vārdi: „Pasaule ir bīstama vieta, ne dēļ tiem, kas dara ļaunu, bet dēļ tiem, kas tajā noskatās un neko nedara.”
Nesen netīšām youtube.com atradu nelielu klipiņu, kurš, manuprāt, diezgan precīzi atainoja sajūtas ko rada nepārdomāti un dažkārt varbūt pat īsti nedomāti , aizskaroši vārdi….jāatzīst, ka katram kādreiz sanācis pateikt vai saņemt kādu riebīgu un aizvainojušu komentāru un sajūta nav diez ko patīkama, vai ne?! Tāpēc pat negribas domāt, kā jūtas tie, kuriem katru dienu nākas uzklausīt ko tādu…..
Nu lūk- gan jau ka mesidžu uztvērāt
Dažkārt vārdi spēj sist visspēcīgāk, tāpēc būsim iecietīgi, pieņemsim viens otru, cienīsim un ar vārdiem “nesitīsim”
P.S. Ja arī Tev sanācis ieraudzīt, izlasīt vai sadzirdēt ko interesantu un pārdomas izraisošu šīs tēmas sakarā- padalies arī ar mums
Loading ...
