Loading ...Mīts: Bērni ir bērni! Viņi taču apsaukā cits citu tikai, lai pajokotu.
Patiesība: Reizēm ņirgāšanās tiek jaukta ar humoru, pajokošanu, taču tās ir dažādas lietas. Atšķirīgais starp ņirgāšanos un humoru ir tas, kas tas, kuru izsmej, jūtas slikti un uzjautrinoši tas var būt tikai tiem, kuri izsmej, vai tiem bērniem, kuri novēro izsmiešanu.
Mīts: Laikam ejot bērni izaugs un ņirgāšanās beigsies pati no sevis. Ņirgāšanās un ķircināšana ir normāla augošu bērnu uzvedība, tādēl nav vērts tai pievērst īpašu uzmanību.
Patiesība: Izsmej cits citu gan bērni, gan pieaugušie skolā, darbā, ģimenē. Nav tiesa, ka bērns pārstās izsmiet citus, pabeidzot skolu.
Mīts: Ņirgāšanās upuriem ir jāmāk pašiem aizstāvēties.
Patiesība: Pastāv uzskats, ka bērnam vienam pašam jātiek galā ar apsmiešanas problēmu. Var sastapt bērnus, kuri patiešām „lieliski” tiek galā ar izsmiešanu no vienaudžu puses, kas izpaužas kā fiziska agresija, kaujoties vai citādi cīnoties ar pāridarītājiem. Taču šāds problēmas risinājuma veids neatrisina pašu problēmu. Lai arī nereti vecāki var veicināt šādu bērnu aizstāvēšanās veidu, iesakot bērniem „sist pretī”, ja kāds viņiem piesienas. Izsmiešanai ir raksturīgs nevienlīdzīgs spēka samērs- ņirgāšanās situācijā bieži vien ir vairāki pāridarītāji, bērni, kuri izsmej citus, ir vecāki un stiprāki. Tieši tādēl aizstāvēšanās kļūst par neiespējamu. Tāpēc bērniem, bez ārējas palīdzības un neizmantojot agresīvus veidus, var būt diezgan sarežģīti izbeigt ņirgāšanos.
Mīts: Ņirgāšanās skar tikai nelielu skolēnu daļu
Patiesība. Izmiešana skar visus skolēnus: vieni izsmej citus, citi- saskaras ar izsmiešanu paši, trešie- vēro notiekošo. Pasaules Veselības organizācijas HBSC veiktajā pētījumā redzams, ka liela daļa bērnu Latvijā saskaras ar izsmiešanu-līdz pat 58% bērnu atzīst, ka saskaras ar ņirgāšanos no vienaudžu puses un ap 60% atzīst, ka paši ņirgājušies par citiem. Katram bērnam ir attiecīga loma izsmiešanas situācijā: vieni aktīvi iesaistās izsmiešanas procesā, citi cenšas palikt malā, bet vēl citi mēģina aizstāvēt bērnu, kuram dara pāri.
Mīts: Izsmiešana vienmēr ir bijusi un pastāvēs skolās. Izsmiešanas apmēru ir neiespējami samazināt.
Patiesība: izsmiešana nav tāda parādība, kas radusies no jauna- tā ir pastāvējusi vienmēr. Taču to apmērs ir ļoti atšķirīgs dažādās valstīs. Preventīvo programmu efektivitātes pētījumi pierāda, ka izsmiešanas apmēru var ievērojami samazināt: Lielbritānijā īstenoto programmu laikā izsmiešanas apmērs tika līdz 50%
Mīts: Katram bērnam ir jāiemācās cīnīties par sevi, tāpēc zināma izsmiešanas deva par ļaunu nenāk, bet palīdz kļūt stiprākam, norūdīties.
Patiesība: Ir ļoti svarīgi, lai bērns prastu sevi aizstāvēt. Bet vai citu izsmiešana ir tā, kas to iemācīs? Vienīgais ko no šī var iemācīties ir agresīvs saskarsmes veids. Agresīvu izturēšanos pastiprina arī pieaugušo pamācības „sit pretī”, „pirmais nesāc, bet, ja viņš tev līdīs klāt, tad sit tā, lai otrreiz nelien” utml. Tādā veidā bērni patiešām aizstāvas, bet galvenais aizstāvēšanās veids- agresīva uzvedība. Bet ir iespējams bērnu mācīt arī neagresīvos veidos reaģēt uz izsmiešanu. Ņirgāšanās nav tā pieredze, kas palīdz kļūt stiprākam, norūdīties. Var apgalvot pat pretēji- pētījumi atklāj, ka ņirgāšanās var atstāt dažādas īslaicīgas un ilgstošas sekas uz bērna uzvedību, emocionālo stāvokli un saskarsmes spējām.
Mīts: Sūdzēties, ja kāds tevi izsmej, ir muļķīgi un bērnišķīgi
Patiesība: tas ir diezgan izplatīts uzskats, gan bērnu, gan pieaugušo vidū. Sūdzēšanās vai sūdzēšana tiek uztverta kā nepiemērota, pat nosodāma rīcība. Gados jaunāki bērni vairāk stāsta citiem par to, ja kāds viņiem dara pāri, taču ar laiku viņi sāk no tā izvairīties. Tādēļ nevajadzētu brīnīties, ja pusaudzis nenosauc vārdā savu pāridarītāju vai nerunājas ar pieaugušajiem, mēģinot noskaidrot kaušanās iemeslus starp pusaudžiem, jo viņš jau ir iemācījies, ka šādās situācijās ir jāklusē. Nereti pieaugušie un paši bērni saka: „nesūdzies”, „tiec galā pats”, „nu cik tu vari sūdzēties” u.tml. Šis uzskats neļauj bērniem pastāstīt par esošo situāciju, taču tas būtu jāmaina- varbūt lietderīgi būtu atteikties no paša „sūdzēšanās” termina un sākt ieviest jaunu uzskatu: ka vērsties pēc palīdzības, pastāstīt, ja dara pāri, ir ļoti labi, jo tā tu rūpējies par savu drošību. Tāpat svarīgi ieviest uzskatu, ka pastāstot pieaugušajiem par esošajām vai notikušām situācijām, bērni rīkojas pareizi, jo šāda rīcība liecina par to, ka bērni rūpējas par saviem vienaudžiem, drošību savā klasē un skolā. Šī uzskata jēgu vispirms vajadzētu sākt apzināties pieaugušajiem- un ticams, ka arī bērni sāks domāt citādi. Tad var sākt veidot saskarsmes atmosfēru, kad bērni var droši vērsties pēc palīdzības, nebaidīties informēt pieaugušos par notiekošo vardarbību.
Mīts: Izsmiešanas upuriem ir jāpalīdz, bet pāridarītājus ir stingri jāsoda
Patiesība: Šis uzskats ir izplatīts ne tikai ņirgāšanās, bet arī citādas nepiemērotas bērna uzvedības gadījumos. Tradicionālā pieeja pauž to, ka vardarbību var novērst zināmā veidā sodot pāridarītājus. Taču šis diezgan izplatītais uzskats ir maldīgs. Palīdzība jāsniedz kā upurim, tā pāridarītājam, kuram noteikti jāmācās uzvesties neagresīvi. Būtu naivi cerēt, ka sarājot un nosodot bērnu, kurš izsmej citus, viņš sāktu ar vienaudžiem satikt draudzīgi.
Mīts: Fiziska vardarbība ir sāpīgāka par mutisku izsmiešanu. Vārds- tā nav dūre, ar to zilumus neatstāsi un cilvēku nenositīsi.
Patiesība: Bieži vien fiziska rīcība tiek uztverta daudz nopietnāk- tāda, uz kuru jau vajadzētu reaģēt. Ļoti ticams, ka skolotājs klasē reaģēs ātrāk uz sitienu ar dūri, nevis uz skaļi izteiktu iesauku vai bērna pazemojumu. Pieaugušie paši nenovērtē verbālā aizvainojuma radīto ietekmi: „nepievērs uzmanību, jo tie jau ir tikai vārdi”. Taču ļoti grūti ir izvērtēt, kas ir sāpīgāk- sitiens ar dūri vai tik bieži dzirdamās aizvainojošās piezīmes. Nereti mutiski aizvainojumi prātā tiek paturēti ilgu laiku, pieaugušie labi atceras skolas laika iesaukas un izjustos pārdarījumus. Atšķirība starp fizisku rīcību un vārdiem ir tā, ka fiziska ievainojuma laikā sāpošo vietu nav grūti atrast un var šīs sāpes mazināt ar dažādiem līdzekļiem. Tai pat laikā mutiskā aizvainojuma radītās sāpes nav iespējams aptaustīt un grūtāk ir tās remdēt.
