Vecākiem (1)

Ieteikumi vecākiem:

Runājiet par iecietību. Iecietības attīstīšana ir nepārtraukts process. Ģimenē ir jābūt izveidotam zināmam „komforta līmenim”, lai varētu atklāti runāt par sociālām problēmām. Ļaujiet saviem bērniem zināt, ka tas nav tabu. Nopietni reaģējiet uz katru bērna jautājumu, pat ja jums tas šķiet grūts un jūs atbildi neziniet. Svarīgi, lai bērns zinātu, ka viņš var uzdot arī grūtus jautājumus.

Atpazīstiet situācijas, kad jūsu bērns saskaras ar neiecietību. Pavērojiet domāšanas stereotipus vai nepareizu kultūras informāciju kinofilmās, televīzijas pārraidēs, datorspēlēs, presē. Pārrunājiet neiecietības situācijas, kad tās izraisījusi tuvinieku vai draugu uzvedība.

Atpazīstiet neiecietības situācijas, kad tās izraisa Jūsu bērni. Ja jūsu bērns dara pāri vai ar vārdiem pazemo atšķirīgo, pamaniet to, pārrunājiet. Piem., painteresējieties, kas viņam liekas tik smieklīgs anekdotē par blondīni? Ievirziet sarunu tā, lai bērns apgūtu un zinātu kas ir empātija un cieņa, lai varētu nojaust kā otrs jūtas, būdams par tādu joku un repliku objektu. Neignorējiet nevienu diskriminējošu repliku. Ir tikai normāli, ka bērns pamana atšķirības starp cilvēkiem, palīdziet ieraudzīt atšķirību priekšrocības, palīdziet ieraudzīt atšķirīgo cilvēku līdzības.

Attīstiet konstruktīvu izpratni par piederību grupai. Lepoties ar savu grupu- tas nenozīmē necienīt citus. Nevienai no grupām nav īpašu privilēģiju, citas grupas pazemošana nepalielina savas grupas vērtību.

Radiet apstākļus, lai bērni būtu kopā ar dažādiem cilvēkiem. Vērtējiet kritiski, ja bērns saka – normāls. Paplašiniet šo jēdzienu un apmeklējiet vietas, kur var satikt dažādus cilvēkus- atšķirīgu rasu, izskata, invalīdus utml.

Atzīstiet atšķirības. Nesakiet bērniem, ka mēs visi esam vienādi. Mēs neesam. Mēs dažādi uztveram pasauli, dažādi jūtam. Palīdziet bērniem ieraudzīt citu cilvēku atšķirīgo „redzējumu”.

Esiet par uzvedības paraugiem saviem bērniem. Parādiet tolerantas uzvedības piemēru ikdienas saskarsmē.

Lietas jeb brīdinājuma zīmes, kas jāievēro „pāridarītāju” vecākiem:

• Bērns priecājas par citu noniecināšanu, nav svarīgas apkārtējo jūtas
• Nerespektē autoritātes un sev atšķirīgus, citādus cilvēkus , neievēro likumus
• Izrāda savu pārākumu un varu pār citiem
• Smejas par vardarbību un pret citiem izdarītu vardarbību

Iespējamās rīcības:

• Saglabāt mieru- jāfokusējas uz to kā palīdzēt bērnam un uzlabot viņa uzvedību
• Runāt par to, jautāt kādi ir šādas izturēšanās iemesli. Runāt par nevardarbīgiem un neagresīviem veidiem kā izpaust dusmas vai citas negatīvas emocijas
• Skaidri jāparāda, ka darīt pāri citiem ir slikti
• Daudzi jaunieši tur noslēpumā to, ka ir upuri, jo tic, ka atklātība var padarīt situāciju tikai sliktāku.

Brīdinājuma zīmes:

• Bērni liekas ļoti klusi un nospiesti, dažkārt depresīvi
• Ir rētas, dažādi nobrāzumi un zilumi
• Pārrodas mājās ar sabojātām un „pazaudētām” personīgajām mantām
• Jautā pēc lielākas pusdienu naudas
• Nav ieinteresēti skolā, skolas dzīvē

Vecākiem, kuru bērni ir upuri būtu:

• Jāsaglabā miers. Jāuzsver savam bērnam, ka neviens nav pelnījis ciest pazemojumus vai cita veida vardarbību
• Jānoskaidro kopīgi kādi ir apcelšanas iemesli
• Kopīgi jādomā par iespējamiem risinājumiem

Upuru vecākiem savam bērnam būtu jāiesaka:

• Būt grupā- nepalikt telpās vienam, izvairīties no vietām, kur visbiežāk uzturas pāridarītājs
• Neplānot pretuzbrukumu
• Būt pārliecinātam- izmantojot savu ķermeņa valodu rādīt, ka nebaidās
• Piekrist pāridarītājam mutiski, bet fiziski- iet prom
• Iemācīt teikt stop un nē savam pāridarītājam un iet prom vai ziņot par notiekošo kādam pieaugušajam
• Ziņot par visiem pārdarījumiem

Kā pret to cīnīties?

Galvenais ir nebūt vienaldzīgam un neizlikties, ka neredzi, ka kādam dara pāri vai arī, ja tev kāds dara pāri- neklusē, klusējot tu situāciju nemainīsi, tikai liksi justies pāridarītājam drošākam un par sevi pārliecinātam. Dažkārt pāridarītājs liek justies otram vainīgam par to, ka viņu pazemo. Tas tā NAV!!! Nevienam nav tiesību otru pazemot, nodarīt sāpes un likt justies nelāgi. Nav jākaunas, ja tevi pazemo. Runā par to droši, jo neērti ir jājūtas tam cilvēkam, kurš pazemo un dara pāri otram.

Ko darīt, ja tev dara pāri?

• Lielākais ierocis, ar kuru cīnīties ar pāridarītāju ir- pastāstīt par to kādam. Ja cīnīsies pats vai centīsies atdarīt pāridarītājam, tad padarīsi situāciju tikai sarežģītāku. Obligāti runā ar kādu par šo situāciju, pat ja nevari izlemt, kurš būtu īstais cilvēks kam uzticēties, izmanto palīdzības tālruņus, kur vari parunāt par šo problēmu ar pavisam neitrālu cilvēku
• Mēģini nereaģēt- neuztvert nopietni pāridarītāju sacīto, atjoko viņam vai ignorē viņu, mēģini izvairīties no viņa klātbūtnes, pievienojies citai skolēnu grupai.
• Nepaliec viens- vienmēr centies atrasties cilvēkos
• Pastāvi par sevi – skaļā un drošā balsī saki, ka tas tev nepatīk. Droša balss intonācija un par sevi pārliecināta cilvēka ķermeņa valoda aizbiedēs pāridarītāju.
• Saki nē vai pietiek un ej prom, ja nepieciešams- bēdz!

Ko darīt, ja pats dari pāri citam?

Vispirms apstājies un uz mirkli padomā par to ko tu dari un mēģini saprast vai tiešām tas tev ir vajadzīgs? Vai tas ir tā vērts? Ko tu no tā iegūsti? Vai tev pašam patiktu, ja tā izturētos pret tevi?

Ja esi dusmīgs- mēģini savas negatīvās emocijas izlādēt citur- atrodi sev kādu tīkamu nodarbi, piemēram, sāc skriet.

Savaldi savas kājas un rokas.

Mēģini atrast cēloņus, kas tev liek tā darīt, mēģini atrisināt savas problēmas, jo darīt pāri citam nav normāli.